Latvijas dizainere Sigrija Mintika savos tērpos pārsteidz ar fantāzijas lidojumu un vieglumu, kas mirklī aiznes citos gadsimtos. Šis piedzīvojums ir drošs un skaidrs, te nav naftalīna smārda, tērpi - mūsdienīgi. Katrs rūpīgi izcakots - vai tās būtu pērlītes, iešuves, volāni vai vēl kādas apbrīnojamas detaļas. Tā mūsu steidzīgajā laikmetā ir reti sastopama vērtība. LILIT LOOK Sigrijā ieraudzīja sirds degsmi «Modes Manifestācijā», piešķirot galveno speciālbalvu. Interesanti, ka savā pirmajā LMA kolekcijā dizainere izrādīja sirdi. Tā gan bija būvēta no celtniecības materiālu konstrukcijām, bet - kādai ir jābūt sirdij, lai spētu izturēt mūsu laikus?
Kā mode ienāca tavā dzīvē?
Grūti atcerēties vienu konkrētu brīdi. Šķiet, mode vienmēr ir bijusi klātesoša. Tas, ka esmu šajā profesijā, ir loģiska izvēle.
Kādā vecumā saprati, ka mode eksistē? Ka tas ir skaisti, aizraujoši?
Jau bērnībā, kad mamma man deva kaut ko vilkt, es vienmēr to pārveidoju pa savam. Veidoju kaut kādas dīvainas kombinācijas - kaut ko nogriezt, kaut ko piešūt, meistaroju kaut kādus aksesuārus. Man ļoti patika sirot pa veikaliem… Tas bija laiks, kad sāku eksperimentēt.
Tātad, jau mazai esot, mode kļuva par tavas personības izpausmes veidu?
Jā, kaut gan tas nebija apzināti, tā bija tāda iekšējā sajūta. Vajadzība.
Radošums vienmēr ir bijis manī klātesošs. Joprojām man ir vēlme kaut ko darīt ar rokām. Veidot, radīt, zīmēt. Arī skolā zīmēju nepārtraukti. Ja tas, ko stāstīja skolotāji, man nešķita interesanti, es aizrautīgi zīmēju. Mājās biju apzīmējusi teju visu. Tad vecāki mani aizsūtīja mākslas skolā.
Ko tu zīmēji?
Cilvēciņus. Īstenībā nebiju par to tā īsti aizdomājusies, ka toreiz, bērnībā, nepārtraukti zīmēju cilvēku siluetus, visi bija kaut kādi apģērbti. Tādi ļoti stilizēti, mazliet dīvaini - lielām acīm, īsām kājiņām… Tur parādī- jās manas pirmās ilustrācijas.
Ko tev deva mākslas skola?
Kopumā bija jāmācās sešus gadus, un man tas šķita ļoti ilgi. Sāku ap desmit gadiem, nomācījos trīs un sapratu - nē. Pienāca pusaudžu vecums, un šķita, ka pasaulē notiek daudz interesantākas lietas, bet tev visu laiku kaut kur jāiet un kaut kas jāmācās. Man bija grūti saņemties, tā rutīna, jutos, ka man tiek nozagts viss brīvais laiks. Paņēmu pauzi, izstājos.
Kā reaģēja vecāki?
Atbalstīja. Vairāk pārdzīvoja vecmamma. Viņa vienmēr ir teikusi: “Sigrija, tu esi dzimusi māksliniece, tev jāiet šis ceļš līdz galam!” No vecāku puses, cik atceros, ir bijusi attieksme: ja esi pārliecināta, ja tā ir tava izvēle - dari!
Un tu darīji…
Jā. Pamēģināju daudzas lietas. Dejas. Mūzikas skolas flautas klasi. Bet ātri sapratu, ka tas nav mans, mūzikas apmācībā viss ir vēl daudz striktāk nekā mākslā. Devos atpakaļ uz mākslas skolu. Par laimi, man atļāva turpināt mācības. Atgriežoties jutos kā zivs ūdenī. Biju vairāk pieaugusi, motivēta, ar pasniedzējiem varēju komunicēt par lietām. Viss notika daudz apzinātākā, jēgpilnākā līmenī. Arī manas radošās idejas kļuva daudz dziļākas un izpildījums kvalitatīvāks. Tā e s pabeidzu mākslas skolu! Ļoti lepojos ar sevi, ka atgriezos un izturēju. Bet arī par to, ka biju pret sevi godīga un paņēmu pauzi, kad tā bija nepieciešama. Ka uzdrīkstējos pastāvēt par sevi.
Ļoti lepojos ar sevi, ka atgriezos un izturēju. Bet arī par to, ka biju pret sevi godīga un paņēmu pauzi, kad tā bija nepieciešama. Ka uzdrīkstējos pastāvēt par sevi.
Vecmāmiņa arī priecājās?
Bezgala! Īpaši, kad es iestājos Mākslas akadēmijā. Viņa bija pirmā, kurai paziņoju par uzņemšanas rezultātiem. Mana mīļā vecmāmiņa no priekiem apraudājās un mīļoja mani. Tas bija viņas dziļi slēptais sapnis. Lai gan viņa pārstāv ļoti nopietnu profesiju - juriste - un pasniedz augstskolā, dzīvē neesmu satikusi radošāku cilvēku par vecmāmiņu. Viņa nepārtraukti sev izdomā jaunus hobijus. Vienu brīdi taisīja no porcelāna rotas, tad krūzītes, tagad izdomājusi veidot paplātes… Viņā ir tāds iekšējs radošais dzinulis.
Bija vienkārši iestāties akadēmijā?
Ar pirmo reizi 2018. gadā nemaz netiku. Tā nu devos studēt modes un dizaina menedžmentu Latvijas Kultūras koledžā, bet tur man pietrūka radošas un praktiskas darbošanās. Pēc gada mēģināju atkal stāties LMA, un man izdevās! Bija dilemma, vai turpināt studijas arī koledžā, bet apdomājoties sapratu, ka abas izglītības viena otru tikai papildina. Esmu lepna, ka man izdevās šīs studijas apvienot, jo tie patiesi bija grūti gadi. Visas iegūtās zināšanas dod iespēju paskatīties uz modi no dažādiem skatpunktiem, un tā ir mana priekšrocība industrijā.
Tu esi ļoti apņēmīga! Tas nāk no ģimenes?
Dzimtas?
Esmu no Siguldas. Tētis nāk Limbažiem, mamma no Siguldas. Domāju, ka esam gan apņēmīgi, gan radoši. Māksla mums bijusi vienmēr klātesoša, bet vairāk hobiju līmenī. Tētis ir talantīgs karikatūrists. Bērnībā tieši tētis man skolā palīdzēja veidot mākslas darbus. Vēl mēs kopā veidojām bija zirgu mapes. Man ļoti patika zirgi, visa tā pasaule. Kopā ar tēti mēs griezām šo majestātis-ko dzīvnieku attēlus, veidojām materiālus, puzles, zīmējumus, arī figūriņas - īstus mākslas darbus. Zinu, ka arī viņu tas viss ļoti aizrāva. Ikdienā tēta darbs saistīts ar celtniecību, viņš būvē dažādas iekārtas, un arī tajā radošs piegājiens ir būtisks. Arī vecmamma saka - tētim vajadzēja iet mākslas ceļu. Bet mamma ir friziere, viņas rokās ir cilvēka vizuālais tēls. Mana jaunākā māsa savukārt izvēlējusies mūziku, bet brālis iet sporta virzienā. Runājot par dzimtu - mūsu māsīca ir māksliniece, dzīvo Barselonā. Viņa pabeidza RDMV un darbojas kā make up artist ne tradicionālā, bet plašākā veidā. Arī tēta māsa iet radošo ceļu. Tagad tā padomājot - jā, dzimtā esam ļoti radoši. Tā īsti nebiju par to aizdomājusies…
Ko dod radošums ģimenē?
Tas parādās jebkurā darbībā, sākot jau ar vides iekārtošanu. Dod brīvību būt, izteikties, ļauties tam klikšķim. Būt starp savējiem.
Pamatskolas un vidusskolas gados, kad mana istaba bija mūžīgajā bardakā pēc dažādām radošajām izpausmēm, vecāki to pieņēma. Vienmēr ģimenē jutos saprasta. Zināju ka varu brīvi izpausties, to, ka neviens man neaizrādīs par krāsu smaku koridorā vai nesakārtoto istabu, jo tas viss pieder pie šī radošā procesa. Tas dod lielu drošības un mīlestības izjūtu.
Lai gan pati esmu cilvēks, kuram dzīvē ir svarīga noteikta, mana perfektā, sakārtotā vide. Tas gan ir kas cits, nekā struktūras cilvēku izpratnē būtu sakārtota vide. Man ir svarīgi, lai šī radošā vide ir atbilstoša manai sa-jūtai, kā būtu jābūt.
Kas tev ir perfektā vide?
Mana kārtība. Uz mana darba galda, manā radošajā telpā visam jāstāv tā, kā man tas ir komfortabli. Piemēram, manī iekšējo mieru rada, ja lietas uz galda ir saliktas paralēli. Personiska radošā telpa man ir ārkārtīgi būtiska. Nesen ar draugu pārcēlāmies, un tagad esmu tikusi pie savas telpas. Iekārtoju to tā, kā gribēju. Piemēram, nokrāsoju rozā radiatorus un zinu, ka šobrīd man tas dod pozitīvu impulsu. Šajā telpā man ir svarīgi, lai viss ir pārredzams un pa vietām. Lai tad, kad esmu radošā procesā, varu ātri atrast visu nepieciešamo ideju realizācijai. Joprojām dzīvoju daudzos hobijos, līdz ar to man ir viena kaste gleznošanai, cita ilustrācijām, tad mālam, šūšanai, arī atsevišķa sadaļa visam, kas saistīts ar manu jaunāko interesi - audumu krāsošanu ar dabiskām krāsvielām. Šī radošā telpa ir piepildīta ar daudz un dažādiem materiāliem. Man ļoti nepatīk, ja tie samiksējas. Vislabāk, ja viss ir savās vietās un pārredzams. Tas ir arī ļoti ērti, ja izdomāju - šodien gleznošu. Nepieciešamais ātri atrodas pa rokai.
Tu izdomā vai sajūties?
Šķiet, ka sajūtos. Ja tā pavisam godīgi, man viss dzīvē notiek pēc sajūtām. Arī akadēmijā, veidojot kolekcijas, tieši saistībā ar šo aspektu studiju procesā man bija lielākās grūtības. Jo ielikt radošumu rāmī ir ļoti sarežģīti; iespējams, tā tam tiek aplauzti spārni.
Bakalaura darbā rakstīju, ka mani vada impulsi un sajūtas, nevis konkrēta iedvesma. Bet standarta pieeja ir - tev jāsāk ar iedvesmas avotu, tad veido moodboard, pēc tam attīsti idejas, zīmē ilustrācijas un realizē tās materiālā. Es visu daru otrādi. Un visus studiju gadus ļoti cīnījos pret sistēmu. Šīs iedvesmas meklēšana, šķiet, vairāk ir sabiedrības pieprasījums, iedoma, kaut kāds stereotips, kā māksliniekam būtu pareizi jāstrādā.
Kāds ir tavs ceļš?
Manī rodas impulss radīt jaunu kolekciju, un sāku ar to, ka zīmēju. Vēlāk, apskatot attēlus, redzu, kas ir to vienojošie elementi. Vienmēr man pa rokai ir planšete, jo šie impulsi var nākt visdažādākajās situācijās, diennakts stundās. Ja tos nepiefiksē uzreiz, tie pazūd vai aizmirstas.
Kā ar to visu jūtas tavs dzīvesdraugs?
Mans draugs Valters ļoti ir visā, ko es daru, un ļoti atbalsta. Esam kopā deviņus gadus. Viņš ir pirmais, kuram izstāstu savas idejas, reizēm jautāju viedokli. Nereti viņš ir palīdzējis dažādu tērpu veidošanā. Īpaši, kad akadēmijas laikā bija jāgriež simtiem, tūkstošiem mazu, sīku detaļiņu. Arī viņa darbā kā bārberim ir svarīgs radošums, tā ka modes industrijas pamatprincipi ir labi zināmi. Pirmajā studiju gadā Valters man ļoti palīdzēja, gatavojot tērpu, sagrieza kalniem dzijas gabaliņos, jo es gatavoju milzu sirdi. Savukārt trešajā kursā darināju galvas rotu no ziediem, kas tika veidoti no plastmasas pudelēm. Ārkārtīgi liels un smags darbs. Draugs man ir ļoti palīdzējis.
Vairāk redzi sevi, radot modi sievietēm?
Absolūti. Esmu pamēģinājusi sevi vīriešu modē un zinu - tā man ir sveša pasaule. Savukārt sieviešu tēli uz sieviešu ķermeņiem nāk pie manis paši, un tas notiek tik dabīgi!
Kas ir tavs sievietes ķermenis, kas tev nāk, jo, kā zināms, katram dizaineram ir savs iecie- nītais siluets…
Skaists ir ikviens ķermenis, bet man vienmēr ir patikušas lielas formas, apjomi apģērbā. Vispirms ieraugu apģērba siluetu, un sievietes ķermenis tajā ienāk pēc tam - kā kūniņā.
Vienmēr ģimenē jutos saprasta. Es zināju ka varu brīvi izpausties, to, ka neviens man neaizrādīs par krāsu smaku koridorā vai nesakārtoto istabu, jo tas viss pieder pie šī radošā procesa. Tas dod lielu drošības un mīlestības izjūtu.
Vai tas varētu būt saistīts ar neapzinātu vēlmi pasargāt? Tādu kā vairoga radīšanu?
Līdz šim nebiju tā dziļāk iedomājusies... Bet zinu, ka mani aizrauj 19. gadsimta mode. Visas lielās kleitas un rotas. Un, jā, tas viss ir par distanci. Man pašai tas ir atklājums, par kuru padomāt. Iespējams. Ļoti interesanti.
Varbūt tiešām es vēlos pasargāt cilvēku. Jo, ja paskatos uz saviem darbiem. Ja mēdz būt tāds pasūtījums, vienmēr ir iekšējs jautājums - kāpēc man būtu kaut kas tāds jārada?
Kaut gan apjomīgi, tevis radītie silueti ir ļoti maigi un sievišķīgi…
Jā, tie ir sievišķīgi. Reizēm pat šķiet - pārāk princesīgi. Lai gan ikdienā es ģērbjos ne tik izteikti sievišķīgā stilā, man garderobē nav ne spīguļu, ne augstu papēžu… Manī ir šīs divas pasaules - ērtā un un karaliskā.
Varbūt te ir tas vēstījums, ko tu iedod sievietei, - tu vari vilkt skaistu, sievišķīgu kleitu, bet es tev došu iespēju ieturēt distanci. Bet pasaulei tas rezultējas vēstījumā, ka nevajag apgrābstīt princesīgas meitenes.
Tik skaisti skan! Nevajag apgrābstīt princesīgas meitenes. Pilnīgi piekrītu!
Kāda bija tava pirmā impulsu kolekcija?
Pilnīgs izaicinājums! Iestājoties LMA, nesapratu, kā tas viss veidojas - tērps kā tāds. Kā viss saliekas kopā. Man bija idejas, daudz ideju, zīmējumu, bet nebija izpratnes par procesu. Kolekcija atnāca pāris dienu, pirms mums bija jāprezentē ideja. Sēdēju, zīmēju, bija kādas 20 skices. Aizgāju uz skolu, atlasīju trīs labākās, un starp tām arī parādījās mans pirmais apjoma darbs - lielā sirds. To pat neveidoju no materiāliem, kas paredzēti apģērbiem. Izmantoju celtniecības sietu, dzijas, stiep- les - visu, kas drīzāk attiecināms uz rokdarbiem. Tik īpaša sajūta, kad savu zīmējumu vari realizēt dzīvē. Tāds wow! Un tad mana pirmā modes skate… To nevar izstāstīt. Tu stāvi aizkulisēs un redzi, kā uz tevis radīto skatās simtiem cilvēku… Un tevī burtiski viss iekšā kņudinās. Pēc tam nāk atgriezeniskās saites vilnis. Šie labie, pacilājošie vārdi, apbrīna, komplimenti, atsauksmes. Tieši tobrīd es tā pa īstam sapratu, ka mode ir mana īstā un vienīgā iespējamā profesija. Pat uztaisīju sev par piemiņu spēka tetovējumu ar kolekcijas nosaukumu. Tas joprojām mani iedvesmo.
Kur šī sirds tagad atrodas?
Siguldā, garāžā pie maniem vecākiem. Rūpīgi ietīta, iepakota. Tā ir daudz piedzīvojusi - dažādās izstādēs, popup pasākumos… Gaida savu nākamo pieturas punktu. Lai gan transportēt to ir ļoti sarežģīti. Sirds sver 16 kilogramu, un tai iekšā, lai viss turētos, ir cauruļu konstrukcija. Pat pārvadāt par Latviju ir liels pasākums, kur nu vēl tālāk.
Pie kā tu strādā tagad?
Mana zīmola SIGRIA MINTIKA THE STUDIO jaunākā kolekcija pašlaik ir skiču stadijā. To plānoju palaist vasaras beigās. Lielākā daļa tērpu, ko esmu radījusi, domāti skatuvei vai arī kādiem īpašiem, grezniem pasākumiem. Bet ir plāns papildus izstrādāt arī ready to wear līniju. Protams, joprojām būs pamatkolekcija, tie skaistie, greznie tērpi, bet līdzās būs arī ērts ikdienā valkājams apģērbs, kas turpinās šo stilu.
Paralēli rit intensīvs darbs arī pie mana jaunā zīmola. Tajā attīstīšu absolūti citu piedāvājumu, kas saistās ar manu pēdējā laika aizraušanos - audumu krāsošanu ar dabā sastopamām bioloģiskām augu krāsām. Arī šis virziens pie manis atnāca naktī, trešajā kursā LMA. Iemācījos, kā to dara, pamēģināju un burtiski iemīlējos. Domāju, pasaule virzās arvien tuvāk ekoloģiskam dzīvesveidam, līdz ar to ir svarīgi arī modē piedāvāt skaistas, valkājamas lietas, kuru ražošanā izmantotas dabī-gās alternatīvas. Jaunā zīmola nosaukums būs LOVE AND RELOVE. Tas piedāvās ikdienas, mājas apģērbus un tekstilizstrādājumus no zīda un lina. Dažādi kimono, pidžamas, kas valkājamas gan kā mājas tērpi, gan izejamie. Arī galdauti, gultasveļa un ērts apģērbs jebkurai dzīves situācijai.
Savukārt pēdējā kolekcija?
Tā piedzima LMA bakalaura darba ietvaros ar nosaukumu Magic tea. Idejas pamatā bija impulsi. Viss, kas manī piedzima emociju vilnī. Ar tās palīdzību vēlējos pasaulei parādīt to, cik lielā mērā mode ir maģisks process. Tie tēli, kas atnāk pie mākslinieka, vienmēr ir dažādi, jebkādi. Mūsu uzdevums ir saprast, ko tie stāsta, un nodot šo vēstījumu tālāk. Manā kolekcijā tas viss vijās caur ziediem, pasaku gaisīgumu, fantāziju. Ziedu tēma man vienmēr ir bijusi ļoti tuva, un arī šeit tā parādās. Vēl te ir arī daudz pērļu un roku darba. Un, veidojot kolekciju, izmantoju audumu ekoloģiskās krāsošanas tehniku. Vēl visi tēli tika papildināti ar lielām galvas rotām. Kroņi, spalvas, cepures, bantes - šādi dekoratīvi elementi manās kolekcijās parādās bieži.
Kāds zieds, tavuprāt, esi tu pati?
Margrietiņa. Vienkārša un noslēpumaina. Interesanti ir tas, ka ziedlapiņas tai aug divās rindās, gluži kā manas divas pasaules, kas iet cieši blakus viena otrai.
Projektu finansē Valsts Kultūrkapitāla fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita